otrdiena, 2011. gada 8. marts

Stāsts

Tīrot datoru atradu savas meitas rakstīto darbiņu.

Mūsu ģimenes mīlulis.


   Šis stāsts būs par mūsu ģimenes mīluli, persiešu runcīti.

   Persijas kaķu šķirne ir viena no senākajām kaķu audzētāju izveidotajām šķirnēm, arī viena no populārākajām pasaulē. Protams, mode mainās un mēdz būt, ka Persijas kaķiem jāatkāpjas, taču joprojām valda uzskats, ka tā ir vispopulārākā un izplatītākā šķirne pasaulē, par ko liecina neskaitāmas kaķu audzētavas ASV, Eiropā, īpaši Nīderlandē, un citur. Persijas kaķiem izskats ir kopējs visai šķirnei, taču tos atšķir vilnas un acu krāsa.
  Mūsu ģimenes mīlulis, mūsu ģimenē ienāca 1999.gada 19.augustā. Tad man bija 2 gadiņi. Neko jau īsti neatceros kā bija, kad viņu atvedām, bet mamma man stāstīja, ka tur bija 2 persiešu kaķēni un viens no tiem atskrēja pirmais pie mums, un tā mēs izlēmām visa ģimene paņemt viņu. Atceros tikai to, ka mamma man sauc visādus kaķa vārdus un tajā skaitā nosauktais vārds bija Vinnis, man tas vārdiņš ļoti iepatikās un izlēmām nosaukt viņu par Vinni.
  Viņam ir garas ūsas un pūkainas ķepas, viņš ir ar garu, spalvu. Mūsu mīlulis ir pelēcīgs, bet vēderiņš viņam ir balts. Viņam ir dzintara brūnas actiņas. Tā mēs augām kopā. Vasaras pavadījām kopā pie Omas Kandavā. Viņam patika vakaros iet laukā un ēst zāli, mēs visi smējāmies un saucām viņu par pļaujmašīnu. Kad piedzima mazais brālis, Vinnis bija ļoti greizsirdīgs, ka mamma ņemas tikai ar brāli. Atceros, kad atveda mazo brāli no slimnīcas Vinnis vairākas dienas uz brāli šņāca, un tad laikam saprata, ka būs vien mazais jāpieņem un nekur viņš neaizies. Tā arī brālis auga kopā ar viņu. Vinnis nekad mums ģimenē nav bijis parasts mājdzīvnieks, viņš ir kā ģimenes loceklis. Nekas mājās nenotiek bez viņa ziņas, visur vienmēr viņš piedalās. Parasti, kad atnāku no skolas viņš vienmēr man skrien pie durvīm pretī un apķer mani ar abām ķepām. Vinnim ļoti patīk gulēt dažāda lieluma kastēs, lai arī kāda lieluma kastēs tās būtu, viņš vienmēr centīsies tajās iekārtoties.
   Diemžēl šim stāstam nav laimīgas beigas, jo pagājušā gada 31.oktobrī Vinnītis pazuda, mēs ilgi un dikti meklējām, bet bez rezultātiem. Mēs vēl joprojām gaidām viņu mājās un ceram, ka drīz viņš atradīsies. Varbūt kādam lieks, ka viņš ir vienkārši kaķis, bet viņš mums ir un būs vistuvākais ģimenes loceklis.





Ir pagāji jau pusotrs gads,bet smeldze sirdī ir palikusi.Nu jau mums ir cits runčuks,bet Vinnis mums ir un būs  Pirmais.Sargiet savus mīļos!

4 komentāri:

Aija Elliņa teica...

Cik jauks un aizkustinošs stāsts! Paldies, ka padalījies, var just, ka meitiņa ielikusi lielu siltumu šajā stāstā!

Ineta teica...

Ļoti aizkustinošs stāsts. Es Jūs saprotu...
Ari man savs kaķītis ir kā ģimenes loceklis.

Vinnijam ir tik aristokrātisks skatiens! Man patīk!

NiPa teica...

Viņš arī mums bija(ir)ļoti aristokrātisks.Galvenais ģimenē.Ir tāds stāsts par kaķiem un suņiem:Suns domā-cilvēks mani mīl,dod man ēst lutina,tātad viņš ir Dievs.Kaķis domā-cilvēks mani mīl,lutina,dod ēst,tātad es esmu Dievs.

Inese teica...

izcili skaists kaķis – mazliet atgādina pelēko kardinālu :D
Kad bērni stāsta par saviem mājdzīvniekiem, tas vienmēr ir tik aizkustinoši, tik patiesi. Ļoti žēl, ka jums nācās tā šķirties, ka īsti nevar pieņemt šo faktu :( , visu laiku saglabājas cerība, ka varbūt vēl atgriežas… Skumji